Rīgā: Izdevis A.Gulbis, 1930. — 211 lpp.Zem valsts tiesībām šī vārda īstā nozīmē jāsaprot tiesisku normu kopums, kas nosaka valsts iekārtu, vinas orgānu uzbūvi un funkcijas, šo orgānu tiesiskās attiecības savā starpā, kā ari svarīgākās tiesiskās attiecības starp valsts orgāniem vienā pusē un pilsoņiem vai noteiktām pilsoņu grupām otrā pusē. Mēdz izšķirt vispārējas un īpatnējas je batse višķa s valsts tiesības. .Tādas īpatnējas valsts tiesības piem. ir ari Latvijas valsts tiesības, zem' kurām saprotam to tiesisko normu kopumu, kas nosaka Latvijas valsts iekārtu, vinas orgānu uzbūvi, funkcijas un savstarpējās tiesiskās attiecības, kā ari Latvijas pilsoņu tiesības un pienākumus pretim valstij vai valsts varas orgāniem.
Tā kā reālā veidā pastāv tikai atsevišķas valstis ar savām satversmēm un tiesību sistēmām, tad īstas pozitivas tiesības ir tikai īpatnējās jeb atsevišķās valsts tiesības. Vispārējas valsts tiesības ir pozitivas tiktāl, cik valsts tiesību zinātne valsts iekaltas un.dažādu valststiesisku institūtu noskaidrošanai vispārējā veidā izlieto kā materiālu-atsevišķo valstu .vai starptautisko tiesību pozitivas normas.
